Mutes Veselības Centrs

Cilvēka ārējo reakciju uz stresu iedala trīs stadijās – trauksmes stadijā, pretestības stadijā, izsīkuma stadijā. Šo stadiju laikā cilvēka organismā notiek dažādas pārmaiņas.

Pirmā stadija – trauksmes stadija izpaužas ar satraukumu, un dažreiz atkarībā no stresa intensitātes izveidojas trauksmainība. Iekšēji organisms reaģē, cenšoties pielāgoties stresam. Kad cilvēks emocionāli iet cauri pirmajai stadijai, cilvēka organisms pārceļ enerģijas resursus uz galvenajiem orgāniem, piemēram, glikozi smadzeņu darbībai, aknu taukskābi muskuļu darbībai.

Otrā stadija – pretestības stadija, kuras laikā organisms sāk vairāk pretoties stresa iedarbībai. Šīs stadijas procesā organisms ilgstoši strādā pastiprinātā režīmā. Gadījumā, ja stresora (stresa izraisītāja) ietekme ir pārāk spēcīga vai ilgstoša, satraukums šajā stadijā ļoti biežos gadījumos var pāriet trauksmē ar pastiprinātu pesimismu un vēl tālāk var pāriet kā ķermeņa enerģijas izsīkums vai depresija.

Pirmās un otrās stadijas laikā pārsvarā cilvēkam iestājas adaptācijas process stresam, organisms paaugstina pretošanos stresa izraisītājam – stresoram. Ja stresors nav vairāk kā mēreni spēcīgs, pēc kāda laika ķermenim ir stabila pretošanās spēja pret pārkaršanu, pārmērīgu atdzišanu, skābekļa trūkumu. Kad ķermenim ir atgriezusies stabilitāte, stresa reakcija beidzas.

Izsīkuma stadijā, kura ir trešā adaptācijas stadijas, notiek iepriekšējo darbību apstādīšana, un to izraisa organisma nespēja pielāgoties stresam, stresa atkārtota iedarbība. Izsīkuma stadija ir raksturīga psihiskam astēnijas stāvoklim (bezspēkam, un depresijai – noskaņojuma kritumam). Medicīnā šo stadiju uzskata par patogēnu jeb slimību izraisošu, taču no šīs stadijas var tikt vaļā ar zāļu vai psihoterapeitisko līdzekļu palīdzību. Trešo stadiju var izraisīt dažādi stresori, kā traumatiska pieredze, negaidīti notikumi dzīvē.  Šī stresa stadija nav vienmēr un visiem cilvēkiem, taču izpaužas retos stresa gadījumos. 

Cilvēka iekšējā reakcija uz stresu, atšķirībā no ārējās reakcijas uz stresu, ir daudz sarežģītāka. Tikko saņemot stresu, smadzenes iedarbina uz stresu vērstās sistēmas. No sākuma sāk darboties simpatoadrenālā  sistēma (aktivizē spriedzes sajūtu ķermenī), kas ražo kateholamīnus, kā hormonus (vielu, kas ietekmē kādu noteiktu orgānu), adrenalīnu (vielu, kas veidojas pārsvarā virsnieru dziedzerī) un noradrenalīnu (virsnieru hormonu, kas paaugstina asinsspiedienu). Vēlāk, pēc dažām minūtēm, tiek iedarbināta hipotalāma-hipofizārā-virsnieru dziedzeru sistēma, kura nodrošina galvas smadzeņu un virsnieru dziedzera zemgarozas struktūru mijiedarbību. Tā ražo stresa hormonu kortizolu (hidrokortizonu), regulē tā daudzumu.

Kad ir iedarbinātas iepriekš nosauktās organisma sistēmas, tiek aktivizētas citas darbības un funkcijas, kā elpošana un sirdsdarbība. Iekšējās sekrēcijas dziedzeru, kā vairogdziedzera, apakškuņģa dziedzera u.c.,  un ar tiem saistīto orgānu – smadzeņu, sirds, plaušu, muskulatūras nodrošina organisma cīņas ar stresu un izvairīšanos no tā iedarbības.

Ārēji redzamās stresa pazīmes, kā arī pazīmes, kuras cilvēks pats sajūt var būt acu zīlīšu palielināšanās, cilvēku maņu asums, kad ķermenis ir gatavs reaģēt uz jebkurām situācijām, cilvēks sāk straujāk elpot, cilvēkam saspringst muskuļi, sāk izdalīties vairāk siekalas, sirds sāk strauji pukstēt.

Process, kad stress izplatās cilvēka ķermenī, lai gan izklausās ļoti gari, sarežģīti, notiek ļoti ātri, dažreiz pat nemanāmi, momentāni. Kad stress sāk izplatīties cilvēka ķermenī, ir viegli novērojamas pazīmes, kuras cilvēki vai nu paši izrāda caur savu noskaņojumu vai arī to parāda viņu fiziskais stāvoklis (sāk trīcēt rokas, straujāk elpot, saspringt). Vienīgās iekšējās pazīmes, ko cilvēki izjūt, ir apakškuņģa dziedzera darbība, kas bieži vien tiek asociēta kā ‘taureņi vēderā’, kā arī dažreiz ir izjūtami strauji sirdspuksti.

Vecums ir dabisks cilvēka dzīves etaps. Vecums nav slimība, bet, kā jebkurā dzīves periodā, arī mūža nogalē nevar iztikt bez slimošanas. Nepieciešams atšķirt normālas (fizioloģiskas) novecošanas izpausmes no patoloģiskas novecošanas. Veselības subjektīvais novērtējums ir svarīgs orientieris kā pacientam, tā arī ārstam. Vecs cilvēks ir vesels, ja viņš jūtas labi, saglabā patstāvību, prot pielāgoties mainīgajai apkārtējai videi un nav ievērojamas novirzes no objektīviem medicīnisko izmeklējumu rādītājiem.

Novecošanas rezultātā cilvēka organismā notiekošās izmaiņas ir neatgriezeniskas. Tomēr šie procesi katram indivīdam attīstās dažādos tempos un apmēros. Novecošanas procesu reducēšanai tiek izmantotas dažādas metodes un tehnoloģijas. Tajā skaitā arī optimāla fizisko aktivitāšu līmeņa uzturēšana tiek definēta kā nepieciešamība, lai nodrošinātu cilvēku dzīves kvalitāti papildus iegūtajos gados.

Gerontoloģija pēta novecošanas fenomena dažādos aspektus, galvenokārt: cilvēka novecošanas, viņa aktīvā mūža daļas pagarināšanas, ilggadības problēmas un citus. Nodalījusies no filozofijas un medicīnas, par patstāvīgu zinātni tā kļuva tikai 20.gadsimtā.Vecuma izraisīto izmaiņu neviendabīgums cilvēka dažādajās sistēmās ir viena no galvenajām ontoģenēzes likumsakarībām. Tādēļ dzimšanas datums neļauj precīzi noteikt cilvēka vecumu. Dažkārt vienā laikā dzimušie cilvēki izskatās, jūtas un spēj darboties ļoti atšķirīgos līmeņos. Šīs būtiskās atšķirības arī radīja nepieciešamību izdalīt novecošanas veidus.

         Gerontoloģijā tiek izšķirti četri novecošanas veidi:

• hronoloģiskā novecošana, kad par pamatu tiek ņemts personas gadu skaits kopš dzimšanas;
• bioloģiskā novecošana  attiecas uz morfoloģiskām un funkcionālām pārmaiņām orgānu sistēmās;

• psiholoģiskā novecošana saistās ar pārmaiņām sensorajos percepcijas un mentālajos procesos, izmaiņām personības motīvu un vajadzību sfērā;
• sociālā novecošana raksturo cilvēka lomu un mijiedarbības pārmaiņas sociālajā struktūrā.

Fizioloģiskās izmaiņas, kas nosaka darba spēju mazināšanos un daļēji iespaido arī vajadzību sfēras sašaurināšanos. Izmaiņas skeleta – muskuļu, sirds – asinsvadu, gremošanas un reproduktīvajā sistēmā izraisa fiziskās aktivitātes samazināšanos vecumā. Tas savukārt iespaido krūškurvja muskuļu darbaspējas, samazinās skābekļa piegāde audiem un vielmaiņas ātrums. Liela nozīme ir izmaiņām imūnsistēmas darbībā, kas nosaka mazāku spēju pretoties dažādām slimībām. Psihiskās izmaiņas vecumā Vispārējās tendences: pazemināta atmiņas spēja un informācijas apstrādes spēja; palielinās psihisko procesu rigiditāte (sasprindzinājums, stīvums); samazinās mācīšanās (apgūšanas) spējas; vērojamas izmaiņas arī intelektuālajā darbībā. Neverbālā intelekta līmenis samazinās, bet verbālā intelekta līmenis paliek samērā nemainīgs.

Mutes un acu atvēršanas rituāls ir viens no senākajiem un komplicētākajiem Senās Ēģiptes rituāliem. Tas ir maģisku un reliģisku rituālo darbību kopums, kas ļaujot mirušā mūmijai atjaunot, pēc ēģiptiešu domām, galvenās dzīva cilvēka spējas – elpošanu, runāšanu un redzēšanu, kā rezultātā aizgājējs var turpināt pārraudzīt ģimeni, ietekmēt un komunicēt ar to. Tā kā ēģiptieši ticēja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves var izdzīvot tikai tad, ja tai ir iespēja uzņemt ēdienu un ūdeni, tad vēl viens ceremonijas mērķis bija daļēji atdzīvināt mirušo, tādējādi atjaunojot spētu ēst un dzert. Šis rituāls tika veikts tikai ar valdnieku mūmijām un neilgi pirms to nogādāšanas kapenēs, bet vēlāk kapenēs iebūvētā speciālā telpā.

Šī procesa norise bija zināma tikai ļoti ierobežotam skaitam augstāko priesteru, un tas tika veikts slēgtā vidē, kur nepiederīgas personas nevarēja ne piedalīties, ne novērot. Par spīti izolētajiem apstākļiem, kādos tika veikts rituals ir saglabājusies informācija par tā norisi. Kopumā šī maģiskā ceremonija sastāv no 75 epizodēm, kuras tiek iedalītas sākotnējos rituālos, statujas atdzīvināšanā, gaļas ziedojumos, kas atbilst Augšējai Ēģiptei, gaļas ziedojumos, kas atbilst Lejas Ēģiptei, sēru jeb bēru ēdienos, noslēguma rituālos . Ceremonijas sākumā noteiktā secībā ar svētajām eļļām tiek apslacītas mūmijas acis un mute, bet vēlāk arī kapenēs blakus esošās valdnieka statujas. Tālāk kāds valdniekam tuvs vīriešu kārtas ģimenes loceklis, visbiežāk, dēls, skaitīdams lūgšanas, ar rituāla piederumiem pieskaras faraona mūmijas sejai un rokām, kam seko simboliska mutes atvēršana miruša statujai. Mirušajam tiek piedāvāta svētīta vērša sirds, un pret to tiek novietota vērša priekškāja, kam seko mūmijas mutes atvēršana, ko senākos rituālos veic ar mazo pirkstiņu, bet no V dinastijas- ar īpašu šim nolūkam paredzētu instrumentu. Ceremoniju nobeidzot, no jauna atdzimusi mūmija tiek novietota savā vietā.

Pārsvarā mutes un acu atvēršanas rituāls notika uz mirušā valdnieka mūmijas, bet, ja tika izlemts rituālā izmantot nevis mirušā mūmiju, bet gan tās statuju vai attēlojumu, tad atbilstošajam tēlam ar buramvārdu un rituālu palīdzību tika piešķirtas mirušā mūmijas īpašības un spējas.

Zobārstniecības kabinetos arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība ne tikai jauno tehnoloģiju ieviešanai, bet arī pacientu servisa uzlabošanai. Sabiedrībā ir daudz aizspriedumu un stereotipu par to, kas un kā notiek zobārsta kabinetā, briesmu stāsti klejo kā senas leģendas un kļūst par attaisnojumu, lai izvairītos no ārstēšanās, kas padara jau tā slikto mutes veselības situāciju vēl ļaunāku. Pēc PVO datiem 2000. gadā pasaulē KPE indeksam (kariozi, plombēti, ekstrahēti zobi) bija jābūt – 3, Latvijā 12 gadus veciem bērniem tas bija 5,8. 1996. gadā Latvijā veiktais epidemioloģiskais pētījums liecina, ka vecumā no 65 – 74 gadiem KPE indekss ir 24,2, kur ekstrahēto zobu daļa sastāda 20. Ne vienreiz vien nācies dzirdēt pacientus sakām – labāk zobu izraut, kā mocīties to ārstējot. Atruna, kas neatbilst patiesībai, jo šodien zobu ārstēšana nu nekādi nesagādā “mocības”. Tā liek runāt bailes. Slikts zobu stāvoklis sadārdzina ārstēšanās procesu, kā jebkura ielaista saslimšana un zobārstniecībā jo īpaši. Protams, varam runāt par profilakses nepietiekamību, vecumu, šai paaudzei skopi pieejamajiem mutes kopšanas līdzekļiem, utt., bet cik liela nozīme sliktajos rādītājos ir bailēm savlaicīgi apmeklēt zobārstu? Uz šo jautājumu atbildes nav, jo neviens pagaidām Latvijā nav pievērsis tam pietiekošu uzmanību.

Zinātne milzu soļiem iet uz priekšu un anestēzija, zobu bojāto audu izņemšanas tehnikas un bojājuma slēgšanas iespējas ir pilnveidojušās, nekas vairs nav tā kā bijis, bet bailes paliek. Ne vienu reizi vien ir dzirdēti izteikumi no ārstu puses, ka „ anestēzija ir nepieciešama, lai pacients neraustītos un būtu vieglāk strādāt.” Šajā teikumā, manuprāt, atspoguļojas zobārstu attieksme un priekšstati – svarīgs nav pacients ar savām vajadzībām, bet gan ārsta ērtības. Šī iemesla dēļ vēlos apkopot informāciju par pacienta psihoemocionālo stāvokli zobu ārstēšanas procesā un zobārstniecības personāla priekšstatus pat to, kā jūtas pacienti, nonākot viņu aprūpē. Tiks apkopota un salīdzināta iegūtā informācija un izveidoti ieteikumi personālam, kā palīdzēt pacientiem pārvarēt vai kontrolēt savas bailes. Tas sekmēs personāla un pacienta savstarpējās attiecības, uzlabos ārstēšanas rezultātus un netieši veicinās mutes veselības saglabāšanos iespējami labākajā līmenī, līdz ar to dzīves kvalitātes uzlabošanos, gan katram indivīdam, gan Latvijas sabiedrībai kopumā.