Kā strādā jūrniecības pārvalde Latvijā (3. daļa)

Ministrija ir valsts kapitāla daļu turētāja valsts akciju sabiedrībā “Latvijas Jūras administrācija”.

Jūras vides padome (turpmāk – Padome) ir konsultatīva un koordinējoša institūcija, kuras darbības mērķis ir veicināt jūras stratēģijas izstrādē un īstenošanā iesaistīto valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, biedrību un nodibinājumu, kā arī uzņēmēju un citu interešu grupu (turpmāk – iesaistītās puses) sadarbību un viedokļu saskaņošanu.

Padomei ir šādas funkcijas sekmēt iesaistīto pušu komunikāciju un saskaņotu rīcību jautājumos, kas saistīti ar Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likuma mērķu sasniegšanu un īstenošanu; koordinēt jūras stratēģijas izstrādē un īstenošanā iesaistīto pušu sadarbību; izvērtēt ar jūras stratēģijas izstrādi un īstenošanu saistītos dokumentus; sadarboties, izstrādājot pasākumu programmu jūras vides stāvokļa uzlabošanai (turpmāk – pasākumu programma);veicināt ar jūras vides aizsardzību un jūras ilgtspējīgu izmantošanu saistītās informācijas sagatavošanu, kura noteiktā termiņā sniedzama Eiropas Savienības institūcijām, kā arī Helsinku komisijai un Starptautiskajai Jūras organizācijai (IMO) saskaņā ar starptautiskajām konvencijām; informēt plašsaziņas līdzekļus un sabiedrību par aktuālajiem jūras vides aizsardzības jautājumiem, kā arī minētajos jautājumos nodrošināt komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību.

Padomes sastāvā ir ne vairāk kā 20 padomes locekļu: Aizsardzības ministrijas pārstāvis; Ekonomikas ministrijas pārstāvis; Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis; Satiksmes ministrijas pārstāvis; divi Zemkopības ministrijas pārstāvji (zivsaimniecības un lauksaimniecības jomā); četri Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji; valsts akciju sabiedrības “Latvijas Jūras administrācija” pārstāvis; divi Latvijas Pašvaldību savienības deleģēti Piekrastes pašvaldību apvienības pārstāvji; Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas pārstāvis; Latvijas Ostu asociācijas pārstāvis; valsts zinātniskā institūta “Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” pārstāvis; divi Vides konsultatīvās padomes pārstāvji; Zivsaimniecības konsultatīvās padomes pārstāvis; Jūrniecības savienības pārstāvis.

Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs.

Kā strādā jūrniecības pārvalde Latvijā (2. daļa)

Ministrija saskaņā ar Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 5.pantu īsteno valsts politiku un attīstības stratēģiju jūrlietās, balstoties uz Starptautiskās Jūrniecības organizācijas nostādnēm un vadlīnijām dalībvalstīm starptautisko prasību ieviešanas jautājumos, kā arī Eiropas Savienības (ES) prasībām. Satiksmes ministrijas Jūrlietu departaments sadarbojas ar VAS “Latvijas Jūras administrācija”, kurai saskaņā ar Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 6.pantu ir noteikta kompetence valsts pārvaldes uzdevumu veikšanai. Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku vienības, kas veic krasta apsardzes funkcijas, Valsts vides dienests, Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas birojs, Valsts drošības dienests, Valsts robežsardze un ostu pārvaldes ir institūcijas, kas pilda atsevišķas funkcijas jūrlietās atbilstoši savai kompetencei.

Ministrija atbilstoši savai kompetencei jūrlietās: īsteno valsts politiku un attīstības stratēģiju; nodrošina normatīvo aktu projektu izstrādi atbilstoši Starptautiskās Jūrniecības organizācijas, Helsinku komisijas, Starptautiskās Darba organizācijas un citu starptautisko organizāciju, kā arī Eiropas Savienības tiesību aktiem; pārstāv valsti Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā, Starptautiskajā Hidrogrāfijas organizācijā, Eiropas Savienības institūcijās un citās institūcijās un piedalās Helsinku komisijas darbā kuģošanas drošības jautājumos; ne retāk kā reizi septiņos gados nodrošina tāda Starptautiskās Jūrniecības organizācijas audita norisi Latvijā, kura veikšanai Starptautiskā Jūrniecības organizācija ir piekritusi, kā arī nodrošina audita rezultātu vispārpieejamās informācijas publicēšanu; nodrošina Latvijai saistošo starptautisko līgumu un citu starptautisko tiesību normu ievērošanu; nodrošina Latvijas Jūras administrācijai nodoto funkciju izpildes uzraudzību un kontroli; šajā likumā paredzētajos gadījumos nosaka Latvijas ūdeņu izmantošanas kārtību; pilda Starptautiskās kravu loģistikas un ostu informācijas sistēmas (SKLOIS) pārziņa funkcijas. Par Starptautiskās kravu loģistikas un ostu informācijas sistēmas (SKLOIS) turētāja funkciju pildīšanu Satiksmes ministrija slēdz deleģēšanas līgumu ar Latvijas Jūras administrāciju; izsniedz un anulē atbilstības sertifikātu jūrnieku profesionālās sagatavošanas programmām; apstiprina jūrnieku profesionālās kompetences vērtētāju sarakstu un ostu vērtēšanas komisijas; attīsta un koordinē starptautiskos sakarus; veic citas funkcijas, kas saistītas ar drošību jūrā.

Kā strādā jūrniecības pārvalde Latvijā (1. daļa)

Valsts pārvalde Latvijā – izpildvaras administratīvais aparāts un iestādes kopums, kas aptver nacionālo, reģionālo un vietējo līmeni un kurā notiek publisko rīcībpolitiku izstrāde un ieviešana, publisko pakalpojumu definēšana un sniegšana.

Saskaņā ar Ministru kabineta (turpmāk – MK) 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.242 (turpmāk – MK noteikumu Nr.242) 1.punktu Satiksmes ministrija (turpmāk — Ministrija) ir vadošā valsts pārvaldes iestāde transporta un sakaru nozarēs. Transporta nozare ietver dzelzceļa, autosatiksmes, jūrniecības un aviācijas apakšnozares, kā arī pasažieru pārvadājumu, tranzītpārvadājumu un bīstamo kravu pārvadājumu jomas. Autosatiksmes apakšnozare ietver autotransporta, autoceļu un ceļu satiksmes drošības jomas. Sakaru nozare ietver elektronisko sakaru (arī sakaru un datu pārraides kanālus valsts pārvaldes jomā) un pasta apakšnozares.

Pamatā Ministrija Jūrniecības apakšnozarē veicina Latvijas statusa saglabāšanu Parīzes saprašanās memoranda par ostas valsts kontroli (PMoU) Baltajā sarakstā, ieviešot starptautiskās prasības, t.sk. virzot ar 2004.gada Starptautiskās konvencijas par kuģu balasta ūdens un nosēdumu kontroli un pārvaldību prasību īstenošanu saistīto normatīvo aktu projektus.

Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likums (turpmāk – Likums) nosaka valsts pārvaldes institucionālo sistēmu jūrlietās un nodrošināt jūras drošības un aizsardzības jomā pieņemto Latvijai saistošo starptautisko līgumu prasību un standartu īstenošanu un ievērošanu, lai nodrošinātu kuģošanas drošību, kuģu, ostu un ostas iekārtu aizsardzību, novērstu vides piesārņošanu no kuģiem un padarītu efektīvāku jūras satiksmi.

Likuma 6.pantā paredzētās funkcijas veic valsts akciju sabiedrība “Latvijas Jūras administrācija”. Atsevišķas funkcijas jūrlietās atbilstoši savai kompetencei pilda Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku vienības, kas veic krasta apsardzes funkcijas, Valsts vides dienests, Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas birojs, Drošības policija, Valsts robežsardze un ostu pārvaldes.

Veselība ir pats pamats

Ļoti labvēlīgs ķermeņa kopšanai ir pirts apmeklējums. Pirts iedarbību var vērtēt divos līmeņos. Lokāli tā skar ādu, taču caur ādas receptoriem ietekmē arī centrālo nervu sistēmu un izraisa atbildes reakcijas gan uz asinsvadiem, gan iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, kuru darbība tiek paātrināta. Pirmkārt, karstuma ietekmē paplašinās asinsvadi. Lielākā daļa asiņu pieplūst perifērijai, apgādājot ādu ar barības vielām un skābekli, un noris straujāka šūnu dalīšanās un vielmaiņa. Vienkārši sakot, āda tiek labāk pabarota un kļūst skaistāka. Otrkārt, izvadās sārņi. Tiesa, svīstot tiek zaudēta arī daļa vērtīgo sāļu, taču lielākais ieguvums ir tas, ka organisms atbrīvojas no toksīniem, holesterīna, skābēm un smago metālu sāļiem. Treškārt, nostiprinās imūnsistēma. Karsējoties uz lāviņas, paaugstinās ķermeņa temperatūra un organisms reaģē kā uz saslimšanu – mobilizē aizsargspējas un cenšas pats saviem spēkiem pieveikt vīrusus. To, protams, nav, taču efekts ir gluži kā kaujas mācībās – imūnsistēma kļūst spēcīgāka un vienmēr modra. Ceturtkārt, zūd spriedze un nogurums. Ne vien fiziski – mazinās muskuķu sāpes un saspringums, jo ar uzlaboto asins cirkulāciju no muskuļiem ātrāk izvadās pienskābe, bet arī mentāli. Piektkārt, tiek zaudētas kalorijas, un, ja vien spēsi pēc pirts atturēties no treknas maltītes, vari pamazām atvadīties no liekajiem kilogramiem.

Higiēniskā vingrošana ir viens no vispārattīstošās vingrošanas veidiem, kas palīdz saglabāt un nortiprināt cilvēka veselību, norūda organismu un uzlabo darbspējas. Higiēniskā vingrošana tonizē organismu un novērš nogurumu, labvēlīgi ietekmē psihi, rada labu garastāvokli, možumu un ticību savām spējām. Cilvēkam, kas regulāri nodarbojas ar higiēnisko vingrošanu, pazeminās asinsspiediens, palielinās plaušu vitālā kapacitāte, uzlabojas vielmaiņa, asinsrite, sirds muskulatūras, kā arī centrālās nervu sistēmas  un kustību aparāta darbība. Higiēniskā vingrošana nepieciešama visiem, bet it īpaši tiem, kas strādā garīgu darbu un kam mazkustīgs dzīvesveids. Higiēniskās vingrošanas nodarbībām jānotiek labi vēdinātā telpā vai ārā, apģērbam jābūt vieglam, lai tas netraucētu kustības, pēc vingrošanas ieteicamas vēsa ūdens procedūras, vasarā – peldēšanās.

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecību (https://diennaktszobarstnieciba.lv/).

Interesanti fakti par krūšu palielināšanu

21. gadsimtā krūšu palielināšana ir kļuvusi par pasaulē populārāko plastisko operāciju. Ik gadu to veic aptuveni 2 miljoni sieviešu, un šis skaitlis paliek aizvien lielāks un lielāks. Līdz ar to sieviešu interese par krūšu palielināšanas operācijām jeb mammoplastiku tikai palielinās. Informācijas par šo procedūru interneta vidē ir diezgan daudz, taču reti, kurš zina, kad tika veikta pirmā krūšu operācija vai kāds ir implantu vidējais svars. Šajā rakstā mēs apkopojām trīs, mūsuprāt, interesantākos faktus par krūšu palielināšanu.

Pirmā krūšu palielināšanas operācija

Pirmā zināmā operācija, kas tika veikta ar mēķi palielināt krūtis, tika veikta XIX gadsimta beigās. Tolaik panākt lielāku krūšu efektu mēģināja ar šķidrā parafīna injekcijām. Šo gadu laikā krūšu palielināšanu mēģināja veikt arī ar kaučuku, stikla lodēm, ziloņkaulu, vilnu un pat putuplastu. Taču mūsdienīgas operācijas, izmantojot visiem zināmus silikona implantus, tiek veiktas sākot no 1961. gada, un jau nākošgad atzīmēs savu 60. jubileju. 

Implantu svars

Vidējs krūšu implanta svara ir aptuveni 200 līdz 300 grami. Protams, šis skaitlis ir atkarīgs no izvēlētā implanta materiāla un tilpuma. Jo lielāks tilpums, jo lielāks būs implanta svars.

Efektu var redzēt jau pirms operācijas 

Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, 21. gadsimtā jau var precīzi vizuāli noteikt, kāds būs operācijas rezultāts. Dažas klīnikas piedāvā 3D tehnoloģiju, ar kuras palīdzību tiek ievadīti pacientes parametri, un uz ekrāna var redzēt provizorisku pēcoperācijas rezultātu ar izvēlēto implantu veidu. 

Krūšu palielināšana ir unikāla operācija, kura katru dienu palīdz sievietēm visā pasaulē justies skaistākām un pārliecinātākam par sevi. Ja arī tu esi domājis par mammoplastikas veikšanu, atrodi savā tuvumā vislabāko plastisko ķirurgu un dodies uz pirmo konsultāciju. Rezultāts tev neliks vilties!

Stresa ietekme uz cilvēku

Cilvēka ārējo reakciju uz stresu iedala trīs stadijās – trauksmes stadijā, pretestības stadijā, izsīkuma stadijā. Šo stadiju laikā cilvēka organismā notiek dažādas pārmaiņas.

Pirmā stadija – trauksmes stadija izpaužas ar satraukumu, un dažreiz atkarībā no stresa intensitātes izveidojas trauksmainība. Iekšēji organisms reaģē, cenšoties pielāgoties stresam. Kad cilvēks emocionāli iet cauri pirmajai stadijai, cilvēka organisms pārceļ enerģijas resursus uz galvenajiem orgāniem, piemēram, glikozi smadzeņu darbībai, aknu taukskābi muskuļu darbībai.

Otrā stadija – pretestības stadija, kuras laikā organisms sāk vairāk pretoties stresa iedarbībai. Šīs stadijas procesā organisms ilgstoši strādā pastiprinātā režīmā. Gadījumā, ja stresora (stresa izraisītāja) ietekme ir pārāk spēcīga vai ilgstoša, satraukums šajā stadijā ļoti biežos gadījumos var pāriet trauksmē ar pastiprinātu pesimismu un vēl tālāk var pāriet kā ķermeņa enerģijas izsīkums vai depresija.

Pirmās un otrās stadijas laikā pārsvarā cilvēkam iestājas adaptācijas process stresam, organisms paaugstina pretošanos stresa izraisītājam – stresoram. Ja stresors nav vairāk kā mēreni spēcīgs, pēc kāda laika ķermenim ir stabila pretošanās spēja pret pārkaršanu, pārmērīgu atdzišanu, skābekļa trūkumu. Kad ķermenim ir atgriezusies stabilitāte, stresa reakcija beidzas.

Izsīkuma stadijā, kura ir trešā adaptācijas stadijas, notiek iepriekšējo darbību apstādīšana, un to izraisa organisma nespēja pielāgoties stresam, stresa atkārtota iedarbība. Izsīkuma stadija ir raksturīga psihiskam astēnijas stāvoklim (bezspēkam, un depresijai – noskaņojuma kritumam). Medicīnā šo stadiju uzskata par patogēnu jeb slimību izraisošu, taču no šīs stadijas var tikt vaļā ar zāļu vai psihoterapeitisko līdzekļu palīdzību. Trešo stadiju var izraisīt dažādi stresori, kā traumatiska pieredze, negaidīti notikumi dzīvē.  Šī stresa stadija nav vienmēr un visiem cilvēkiem, taču izpaužas retos stresa gadījumos. 

Cilvēka iekšējā reakcija uz stresu, atšķirībā no ārējās reakcijas uz stresu, ir daudz sarežģītāka. Tikko saņemot stresu, smadzenes iedarbina uz stresu vērstās sistēmas. No sākuma sāk darboties simpatoadrenālā  sistēma (aktivizē spriedzes sajūtu ķermenī), kas ražo kateholamīnus, kā hormonus (vielu, kas ietekmē kādu noteiktu orgānu), adrenalīnu (vielu, kas veidojas pārsvarā virsnieru dziedzerī) un noradrenalīnu (virsnieru hormonu, kas paaugstina asinsspiedienu). Vēlāk, pēc dažām minūtēm, tiek iedarbināta hipotalāma-hipofizārā-virsnieru dziedzeru sistēma, kura nodrošina galvas smadzeņu un virsnieru dziedzera zemgarozas struktūru mijiedarbību. Tā ražo stresa hormonu kortizolu (hidrokortizonu), regulē tā daudzumu.

Kad ir iedarbinātas iepriekš nosauktās organisma sistēmas, tiek aktivizētas citas darbības un funkcijas, kā elpošana un sirdsdarbība. Iekšējās sekrēcijas dziedzeru, kā vairogdziedzera, apakškuņģa dziedzera u.c.,  un ar tiem saistīto orgānu – smadzeņu, sirds, plaušu, muskulatūras nodrošina organisma cīņas ar stresu un izvairīšanos no tā iedarbības.

Ārēji redzamās stresa pazīmes, kā arī pazīmes, kuras cilvēks pats sajūt var būt acu zīlīšu palielināšanās, cilvēku maņu asums, kad ķermenis ir gatavs reaģēt uz jebkurām situācijām, cilvēks sāk straujāk elpot, cilvēkam saspringst muskuļi, sāk izdalīties vairāk siekalas, sirds sāk strauji pukstēt.

Process, kad stress izplatās cilvēka ķermenī, lai gan izklausās ļoti gari, sarežģīti, notiek ļoti ātri, dažreiz pat nemanāmi, momentāni. Kad stress sāk izplatīties cilvēka ķermenī, ir viegli novērojamas pazīmes, kuras cilvēki vai nu paši izrāda caur savu noskaņojumu vai arī to parāda viņu fiziskais stāvoklis (sāk trīcēt rokas, straujāk elpot, saspringt). Vienīgās iekšējās pazīmes, ko cilvēki izjūt, ir apakškuņģa dziedzera darbība, kas bieži vien tiek asociēta kā ‘taureņi vēderā’, kā arī dažreiz ir izjūtami strauji sirdspuksti.

Vecums un aktīvais dzīvesveids

Vecums ir dabisks cilvēka dzīves etaps. Vecums nav slimība, bet, kā jebkurā dzīves periodā, arī mūža nogalē nevar iztikt bez slimošanas. Nepieciešams atšķirt normālas (fizioloģiskas) novecošanas izpausmes no patoloģiskas novecošanas. Veselības subjektīvais novērtējums ir svarīgs orientieris kā pacientam, tā arī ārstam. Vecs cilvēks ir vesels, ja viņš jūtas labi, saglabā patstāvību, prot pielāgoties mainīgajai apkārtējai videi un nav ievērojamas novirzes no objektīviem medicīnisko izmeklējumu rādītājiem.

Novecošanas rezultātā cilvēka organismā notiekošās izmaiņas ir neatgriezeniskas. Tomēr šie procesi katram indivīdam attīstās dažādos tempos un apmēros. Novecošanas procesu reducēšanai tiek izmantotas dažādas metodes un tehnoloģijas. Tajā skaitā arī optimāla fizisko aktivitāšu līmeņa uzturēšana tiek definēta kā nepieciešamība, lai nodrošinātu cilvēku dzīves kvalitāti papildus iegūtajos gados.

Gerontoloģija pēta novecošanas fenomena dažādos aspektus, galvenokārt: cilvēka novecošanas, viņa aktīvā mūža daļas pagarināšanas, ilggadības problēmas un citus. Nodalījusies no filozofijas un medicīnas, par patstāvīgu zinātni tā kļuva tikai 20.gadsimtā.Vecuma izraisīto izmaiņu neviendabīgums cilvēka dažādajās sistēmās ir viena no galvenajām ontoģenēzes likumsakarībām. Tādēļ dzimšanas datums neļauj precīzi noteikt cilvēka vecumu. Dažkārt vienā laikā dzimušie cilvēki izskatās, jūtas un spēj darboties ļoti atšķirīgos līmeņos. Šīs būtiskās atšķirības arī radīja nepieciešamību izdalīt novecošanas veidus.

         Gerontoloģijā tiek izšķirti četri novecošanas veidi:

  • hronoloģiskā novecošana, kad par pamatu tiek ņemts personas gadu skaits kopš dzimšanas;
  • bioloģiskā novecošana  attiecas uz morfoloģiskām un funkcionālām pārmaiņām orgānu sistēmās;
  • psiholoģiskā novecošana saistās ar pārmaiņām sensorajos percepcijas un mentālajos procesos, izmaiņām personības motīvu un vajadzību sfērā;
  • sociālā novecošana raksturo cilvēka lomu un mijiedarbības pārmaiņas sociālajā struktūrā.

Fizioloģiskās izmaiņas, kas nosaka darba spēju mazināšanos un daļēji iespaido arī vajadzību sfēras sašaurināšanos. Izmaiņas skeleta – muskuļu, sirds – asinsvadu, gremošanas un reproduktīvajā sistēmā izraisa fiziskās aktivitātes samazināšanos vecumā. Tas savukārt iespaido krūškurvja muskuļu darbaspējas, samazinās skābekļa piegāde audiem un vielmaiņas ātrums. Liela nozīme ir izmaiņām imūnsistēmas darbībā, kas nosaka mazāku spēju pretoties dažādām slimībām. Psihiskās izmaiņas vecumā Vispārējās tendences: pazemināta atmiņas spēja un informācijas apstrādes spēja; palielinās psihisko procesu rigiditāte (sasprindzinājums, stīvums); samazinās mācīšanās (apgūšanas) spējas; vērojamas izmaiņas arī intelektuālajā darbībā. Neverbālā intelekta līmenis samazinās, bet verbālā intelekta līmenis paliek samērā nemainīgs.

Kā izvēlēties plastisko ķirurgu?

Izlemt par labu plastiskais operācijai ir liels solis, kurš nereti prasa lielu saņemšanos un ļoti ilgu laiku. Operācijas rezultāts šķiet vilinošs, taču tikai, veicot operāciju pie laba un sertificēta plastiskā ķirurga (https://www.plasticsurgery.lv/lv/), šo kāroto rezultātu ir iespējams sasniegt. Kā izvēlēties savu plastisko ķirurgu un kā nekļūt par neprofesionāli veiktas operācijas upura?

Atsauksmes

Pirms izvēlēties īsto ārstu, jums noteikti būtu jāizpēta atsauksmes par viņu. Jāredz kāda veiksmīgas operācijas bilde, jāsameklē pietiekoši daudz informācijas. Tieši cilvēku atsauksmes palīdzēs vislabāk noteikt, vai ķirurgs jums ir piemērots.

Mājaslapa

Rūpīgi izskatiet plastiskās ķirurģijas klīnikas mājaslapu, iepazīstieties ar informāciju, kas tur ir norādīta. Izpētiet, kāda informācija ir pieejama par ārstu – viņa pieredze, izglītība, nostrādātie gadi konkrētajā jomā. Tas viss jums palīdzēs izprast, cik labs varētu būt potenciālais speciālists. 

kirurgs plastiskas kirurgijas klinika

Paziņu ieteikums 

Daudziem no mums ir paziņas, draugi vai ģimenes locekļi, kuri bija vērsušies pie plastiskā ķirurga. Meklējot savu ķirurgu, ir vērts painteresēties par viņu pieredzi. Kā viņiem ir gājis, vai viņi ir apmierināti ar rezultātu? Ja atbildes ir pozitīvas un cilvēks ir gatavs ieteikt jums šo ārstu, tad, iespējams, ir vērts pierakstīties pie viņa uz konsultāciju. 

Cena

Plastiskajā ķirurģijā cena ir viens no aspektiem, kuram vajadzētu pievērst uzmanību. Laba plastiskā operācija nav lēts prieks un, visdrīzāk, par to jums nāksies atstāt pienācīgu naudas summu. Svarīgi atcerēties, ka estētiskā medicīna ir tā jomā, kur nedrīkst ekonomēt. Pretēja gadījumā rezultāts varētu būt pavisam bēdīgs.

Un vēl viens, iespējams, pat svarīgākais aspekts, kuram jāpievērš uzmanība ir tas, cik komfortabli jūs jūtaties pie kāda konkrēta ķirurga. Pierakstīties uz konsultāciju vairākās vietās, vairākās klīnikās un salīdziniet. Ja konsultācijas laikā jūs ķirurga klātbūtnē jutāties komfortabli, ja jums likās, ka ārsts ir pietiekami kompetents un viņam ir visi nepieciešami sertifikāti un kvalitatīvi materiāli, tad jūs esat atraduši savu plastisko ķirurgu. 

Galvenais pret plastisko ķirurģiju ir izturēties atbildīgi. Tas ir svarīgs lēmums, kurš noteikti būtu jāpieņem, apsverot visus plusus un mīnusus!

Mutes un acu atvēršanas rituāls sanajā Ēģiptē

Mutes un acu atvēršanas rituāls ir viens no senākajiem un komplicētākajiem Senās Ēģiptes rituāliem. Tas ir maģisku un reliģisku rituālo darbību kopums, kas ļaujot mirušā mūmijai atjaunot, pēc ēģiptiešu domām, galvenās dzīva cilvēka spējas – elpošanu, runāšanu un redzēšanu, kā rezultātā aizgājējs var turpināt pārraudzīt ģimeni, ietekmēt un komunicēt ar to. Tā kā ēģiptieši ticēja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves var izdzīvot tikai tad, ja tai ir iespēja uzņemt ēdienu un ūdeni, tad vēl viens ceremonijas mērķis bija daļēji atdzīvināt mirušo, tādējādi atjaunojot spētu ēst un dzert. Šis rituāls tika veikts tikai ar valdnieku mūmijām un neilgi pirms to nogādāšanas kapenēs, bet vēlāk kapenēs iebūvētā speciālā telpā.

Šī procesa norise bija zināma tikai ļoti ierobežotam skaitam augstāko priesteru, un tas tika veikts slēgtā vidē, kur nepiederīgas personas nevarēja ne piedalīties, ne novērot. Par spīti izolētajiem apstākļiem, kādos tika veikts rituals ir saglabājusies informācija par tā norisi. Kopumā šī maģiskā ceremonija sastāv no 75 epizodēm, kuras tiek iedalītas sākotnējos rituālos, statujas atdzīvināšanā, gaļas ziedojumos, kas atbilst Augšējai Ēģiptei, gaļas ziedojumos, kas atbilst Lejas Ēģiptei, sēru jeb bēru ēdienos, noslēguma rituālos . Ceremonijas sākumā noteiktā secībā ar svētajām eļļām tiek apslacītas mūmijas acis un mute, bet vēlāk arī kapenēs blakus esošās valdnieka statujas. Tālāk kāds valdniekam tuvs vīriešu kārtas ģimenes loceklis, visbiežāk, dēls, skaitīdams lūgšanas, ar rituāla piederumiem pieskaras faraona mūmijas sejai un rokām, kam seko simboliska mutes atvēršana miruša statujai. Mirušajam tiek piedāvāta svētīta vērša sirds, un pret to tiek novietota vērša priekškāja, kam seko mūmijas mutes atvēršana, ko senākos rituālos veic ar mazo pirkstiņu, bet no V dinastijas- ar īpašu šim nolūkam paredzētu instrumentu. Ceremoniju nobeidzot, no jauna atdzimusi mūmija tiek novietota savā vietā.

Pārsvarā mutes un acu atvēršanas rituāls notika uz mirušā valdnieka mūmijas, bet, ja tika izlemts rituālā izmantot nevis mirušā mūmiju, bet gan tās statuju vai attēlojumu, tad atbilstošajam tēlam ar buramvārdu un rituālu palīdzību tika piešķirtas mirušā mūmijas īpašības un spējas.

Bailes no zobārstiem

Zobārstniecības kabinetos arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība ne tikai jauno tehnoloģiju ieviešanai, bet arī pacientu servisa uzlabošanai. Sabiedrībā ir daudz aizspriedumu un stereotipu par to, kas un kā notiek zobārsta kabinetā, briesmu stāsti klejo kā senas leģendas un kļūst par attaisnojumu, lai izvairītos no ārstēšanās, kas padara jau tā slikto mutes veselības situāciju vēl ļaunāku. Pēc PVO datiem 2000. gadā pasaulē KPE indeksam (kariozi, plombēti, ekstrahēti zobi) bija jābūt – 3, Latvijā 12 gadus veciem bērniem tas bija 5,8. 1996. gadā Latvijā veiktais epidemioloģiskais pētījums liecina, ka vecumā no 65 – 74 gadiem KPE indekss ir 24,2, kur ekstrahēto zobu daļa sastāda 20. Ne vienreiz vien nācies dzirdēt pacientus sakām – labāk zobu izraut, kā mocīties to ārstējot. Atruna, kas neatbilst patiesībai, jo šodien zobu ārstēšana nu nekādi nesagādā “mocības”. Tā liek runāt bailes. Slikts zobu stāvoklis sadārdzina ārstēšanās procesu, kā jebkura ielaista saslimšana un zobārstniecībā jo īpaši. Protams, varam runāt par profilakses nepietiekamību, vecumu, šai paaudzei skopi pieejamajiem mutes kopšanas līdzekļiem, utt., bet cik liela nozīme sliktajos rādītājos ir bailēm savlaicīgi apmeklēt zobārstu? Uz šo jautājumu atbildes nav, jo neviens pagaidām Latvijā nav pievērsis tam pietiekošu uzmanību.

Zinātne milzu soļiem iet uz priekšu un anestēzija, zobu bojāto audu izņemšanas tehnikas un bojājuma slēgšanas iespējas ir pilnveidojušās, nekas vairs nav tā kā bijis, bet bailes paliek. Ne vienu reizi vien ir dzirdēti izteikumi no ārstu puses, ka „ anestēzija ir nepieciešama, lai pacients neraustītos un būtu vieglāk strādāt.” Šajā teikumā, manuprāt, atspoguļojas zobārstu attieksme un priekšstati – svarīgs nav pacients ar savām vajadzībām, bet gan ārsta ērtības. Šī iemesla dēļ vēlos apkopot informāciju par pacienta psihoemocionālo stāvokli zobu ārstēšanas procesā un zobārstniecības personāla priekšstatus pat to, kā jūtas pacienti, nonākot viņu aprūpē. Tiks apkopota un salīdzināta iegūtā informācija un izveidoti ieteikumi personālam, kā palīdzēt pacientiem pārvarēt vai kontrolēt savas bailes. Tas sekmēs personāla un pacienta savstarpējās attiecības, uzlabos ārstēšanas rezultātus un netieši veicinās mutes veselības saglabāšanos iespējami labākajā līmenī, līdz ar to dzīves kvalitātes uzlabošanos, gan katram indivīdam, gan Latvijas sabiedrībai kopumā.