Vecums ir dabisks cilvēka dzīves etaps. Vecums nav slimība, bet, kā jebkurā dzīves periodā, arī mūža nogalē nevar iztikt bez slimošanas. Nepieciešams atšķirt normālas (fizioloģiskas) novecošanas izpausmes no patoloģiskas novecošanas. Veselības subjektīvais novērtējums ir svarīgs orientieris kā pacientam, tā arī ārstam. Vecs cilvēks ir vesels, ja viņš jūtas labi, saglabā patstāvību, prot pielāgoties mainīgajai apkārtējai videi un nav ievērojamas novirzes no objektīviem medicīnisko izmeklējumu rādītājiem.
Novecošanas rezultātā cilvēka organismā notiekošās izmaiņas ir neatgriezeniskas. Tomēr šie procesi katram indivīdam attīstās dažādos tempos un apmēros. Novecošanas procesu reducēšanai tiek izmantotas dažādas metodes un tehnoloģijas. Tajā skaitā arī optimāla fizisko aktivitāšu līmeņa uzturēšana tiek definēta kā nepieciešamība, lai nodrošinātu cilvēku dzīves kvalitāti papildus iegūtajos gados.
Gerontoloģija pēta novecošanas fenomena dažādos aspektus, galvenokārt: cilvēka novecošanas, viņa aktīvā mūža daļas pagarināšanas, ilggadības problēmas un citus. Nodalījusies no filozofijas un medicīnas, par patstāvīgu zinātni tā kļuva tikai 20.gadsimtā.Vecuma izraisīto izmaiņu neviendabīgums cilvēka dažādajās sistēmās ir viena no galvenajām ontoģenēzes likumsakarībām. Tādēļ dzimšanas datums neļauj precīzi noteikt cilvēka vecumu. Dažkārt vienā laikā dzimušie cilvēki izskatās, jūtas un spēj darboties ļoti atšķirīgos līmeņos. Šīs būtiskās atšķirības arī radīja nepieciešamību izdalīt novecošanas veidus.
Gerontoloģijā tiek izšķirti četri novecošanas veidi:
- hronoloģiskā novecošana, kad par pamatu tiek ņemts personas gadu skaits kopš dzimšanas;
- bioloģiskā novecošana attiecas uz morfoloģiskām un funkcionālām pārmaiņām orgānu sistēmās;
- psiholoģiskā novecošana saistās ar pārmaiņām sensorajos percepcijas un mentālajos procesos, izmaiņām personības motīvu un vajadzību sfērā;
- sociālā novecošana raksturo cilvēka lomu un mijiedarbības pārmaiņas sociālajā struktūrā.
Fizioloģiskās izmaiņas, kas nosaka darba spēju mazināšanos un daļēji iespaido arī vajadzību sfēras sašaurināšanos. Izmaiņas skeleta – muskuļu, sirds – asinsvadu, gremošanas un reproduktīvajā sistēmā izraisa fiziskās aktivitātes samazināšanos vecumā. Tas savukārt iespaido krūškurvja muskuļu darbaspējas, samazinās skābekļa piegāde audiem un vielmaiņas ātrums. Liela nozīme ir izmaiņām imūnsistēmas darbībā, kas nosaka mazāku spēju pretoties dažādām slimībām. Psihiskās izmaiņas vecumā Vispārējās tendences: pazemināta atmiņas spēja un informācijas apstrādes spēja; palielinās psihisko procesu rigiditāte (sasprindzinājums, stīvums); samazinās mācīšanās (apgūšanas) spējas; vērojamas izmaiņas arī intelektuālajā darbībā. Neverbālā intelekta līmenis samazinās, bet verbālā intelekta līmenis paliek samērā nemainīgs.