Cilvēka ārējo reakciju uz stresu iedala trīs stadijās – trauksmes stadijā, pretestības stadijā, izsīkuma stadijā. Šo stadiju laikā cilvēka organismā notiek dažādas pārmaiņas.

Pirmā stadija – trauksmes stadija izpaužas ar satraukumu, un dažreiz atkarībā no stresa intensitātes izveidojas trauksmainība. Iekšēji organisms reaģē, cenšoties pielāgoties stresam. Kad cilvēks emocionāli iet cauri pirmajai stadijai, cilvēka organisms pārceļ enerģijas resursus uz galvenajiem orgāniem, piemēram, glikozi smadzeņu darbībai, aknu taukskābi muskuļu darbībai.

Otrā stadija – pretestības stadija, kuras laikā organisms sāk vairāk pretoties stresa iedarbībai. Šīs stadijas procesā organisms ilgstoši strādā pastiprinātā režīmā. Gadījumā, ja stresora (stresa izraisītāja) ietekme ir pārāk spēcīga vai ilgstoša, satraukums šajā stadijā ļoti biežos gadījumos var pāriet trauksmē ar pastiprinātu pesimismu un vēl tālāk var pāriet kā ķermeņa enerģijas izsīkums vai depresija.

Pirmās un otrās stadijas laikā pārsvarā cilvēkam iestājas adaptācijas process stresam, organisms paaugstina pretošanos stresa izraisītājam – stresoram. Ja stresors nav vairāk kā mēreni spēcīgs, pēc kāda laika ķermenim ir stabila pretošanās spēja pret pārkaršanu, pārmērīgu atdzišanu, skābekļa trūkumu. Kad ķermenim ir atgriezusies stabilitāte, stresa reakcija beidzas.

Izsīkuma stadijā, kura ir trešā adaptācijas stadijas, notiek iepriekšējo darbību apstādīšana, un to izraisa organisma nespēja pielāgoties stresam, stresa atkārtota iedarbība. Izsīkuma stadija ir raksturīga psihiskam astēnijas stāvoklim (bezspēkam, un depresijai – noskaņojuma kritumam). Medicīnā šo stadiju uzskata par patogēnu jeb slimību izraisošu, taču no šīs stadijas var tikt vaļā ar zāļu vai psihoterapeitisko līdzekļu palīdzību. Trešo stadiju var izraisīt dažādi stresori, kā traumatiska pieredze, negaidīti notikumi dzīvē.  Šī stresa stadija nav vienmēr un visiem cilvēkiem, taču izpaužas retos stresa gadījumos. 

Cilvēka iekšējā reakcija uz stresu, atšķirībā no ārējās reakcijas uz stresu, ir daudz sarežģītāka. Tikko saņemot stresu, smadzenes iedarbina uz stresu vērstās sistēmas. No sākuma sāk darboties simpatoadrenālā  sistēma (aktivizē spriedzes sajūtu ķermenī), kas ražo kateholamīnus, kā hormonus (vielu, kas ietekmē kādu noteiktu orgānu), adrenalīnu (vielu, kas veidojas pārsvarā virsnieru dziedzerī) un noradrenalīnu (virsnieru hormonu, kas paaugstina asinsspiedienu). Vēlāk, pēc dažām minūtēm, tiek iedarbināta hipotalāma-hipofizārā-virsnieru dziedzeru sistēma, kura nodrošina galvas smadzeņu un virsnieru dziedzera zemgarozas struktūru mijiedarbību. Tā ražo stresa hormonu kortizolu (hidrokortizonu), regulē tā daudzumu.

Kad ir iedarbinātas iepriekš nosauktās organisma sistēmas, tiek aktivizētas citas darbības un funkcijas, kā elpošana un sirdsdarbība. Iekšējās sekrēcijas dziedzeru, kā vairogdziedzera, apakškuņģa dziedzera u.c.,  un ar tiem saistīto orgānu – smadzeņu, sirds, plaušu, muskulatūras nodrošina organisma cīņas ar stresu un izvairīšanos no tā iedarbības.

Ārēji redzamās stresa pazīmes, kā arī pazīmes, kuras cilvēks pats sajūt var būt acu zīlīšu palielināšanās, cilvēku maņu asums, kad ķermenis ir gatavs reaģēt uz jebkurām situācijām, cilvēks sāk straujāk elpot, cilvēkam saspringst muskuļi, sāk izdalīties vairāk siekalas, sirds sāk strauji pukstēt.

Process, kad stress izplatās cilvēka ķermenī, lai gan izklausās ļoti gari, sarežģīti, notiek ļoti ātri, dažreiz pat nemanāmi, momentāni. Kad stress sāk izplatīties cilvēka ķermenī, ir viegli novērojamas pazīmes, kuras cilvēki vai nu paši izrāda caur savu noskaņojumu vai arī to parāda viņu fiziskais stāvoklis (sāk trīcēt rokas, straujāk elpot, saspringt). Vienīgās iekšējās pazīmes, ko cilvēki izjūt, ir apakškuņģa dziedzera darbība, kas bieži vien tiek asociēta kā ‘taureņi vēderā’, kā arī dažreiz ir izjūtami strauji sirdspuksti.

Stresa ietekme uz cilvēku